Ja izrādās, ka piecdesmit gadu vecumā vīrietis īrē mājokli vai dzīvo kopā ar mammu, es saprotu: tālāk var neturpināt
Draudzene man pēc kārtējā neveiksmīgā randiņa pajautāja:
— Vai tu tagad uzreiz noskaidro, vai viņam ir dzīvoklis?
— Ne uzreiz, — es atbildēju. — Bet, ja izrādās, ka piecdesmit gadu vecumā vīrietis īrē mājokli vai dzīvo kopā ar mammu, es saprotu: tālāk var neturpināt.
Viņa paskatījās uz mani ar nosodījumu:
— Tā taču ir tīrākā merkantilitāte.
Es nopūtos. Ja viņa zinātu, kam esmu izgājusi cauri pēdējo piecu gadu laikā, viņa tā nerunātu. Jo runa nav par alkatību vai vēlmi “pagrābt svešu”. Runa ir par to, ka vīrietis bez sava stūra četrdesmit piecu gadu vecumā gandrīz vienmēr ir stāsts par nobrieduma trūkumu, nespēju uzņemties atbildību un mūžīgo “kaut kā jau izdosies”.
Tipisks portrets: it kā viss ir kārtībā, bet kaut kas nav lāga
Atveru iepazīšanās lietotni. Anketa: Dainis, četrdesmit septiņi gadi, pārdošanas menedžeris, ienākumi — virs vidējā. Fotoattēli pieklājīgi, rakstīts pareizi, intereses — sports, ceļojumi, kino. Izskatās perspektīvi. Sarakstāmies nedēļu. Viņš ir pieklājīgs, ar humoru, uzdod jautājumus par mani. Vienojamies tikties. Sēžam kafejnīcā, sarunājamies. Viss iet labi, līdz es pajautāju:
— Bet kur tu dzīvo?
— Īrēju dzīvokli. Vienistabas dzīvokli nomalē.
— Bet kāpēc nenopirki savu? Tu taču strādā jau sen.
Viņš parausta plecus:
— Nu, kaut kā neizdevās. Sākumā krāju mašīnai, tad tas tad vēl kaut kas notiek. Bet hipotēka — tas taču ir jūgs uz divdesmit gadiem. Negribu sevi sasaistīt.
Es pamāju, bet iekšēji jau saprotu: otrā randiņa nebūs. Ne tāpēc, ka viņš būtu slikts cilvēks. Bet tāpēc, ka četrdesmit septiņu gadu vecumā “neizdevās” — tie vairs nav apstākļi, tā ir izvēle.
Kāpēc sievietēm pēc četrdesmit tas ir svarīgi
Man ir četrdesmit deviņi gadi. Man ir savs divistabu dzīvoklis, par kuru es samaksāju pati. Strādāju, krāju, ņēmu, atdevu. Bija grūti, bet es sapratu: man vajag savu stūri. Vietu, kur es varu atgriezties, kur neviens nepateiks “vācies ārā”. Un kad es satieku vīrieti, kurš līdz gandrīz piecdesmit gadiem tā arī nav spējis tikt pie kaut vai maza dzīvoklīša, man rodas jautājums: ko viņš darīja visu šo laiku? Kur palika nauda? Kāpēc viņš nedomāja par nākotni?
Tas nav par merkantilitāti. Tas ir par pamata briedumu. Par spēju plānot, atlikt, būvēt. Ja vīrietis līdz piecdesmit gadiem to nav iemācījies, diez vai iemācīsies tagad.
Pirmais stāsts: vīrietis, kurš “pārlaida laiku” pie manis
Pirms trīs gadiem es tikos ar Andri. Viņam bija četrdesmit seši gadi, strādāja par inženieri, pelnīja ap 1000. Īrēja istabu komunālajā dzīvoklī, jo “tā bija lētāk”. Mēs tikāmies pusgadu, tad viņš piedāvāja sākt dzīvot kopā.
— Ļauj man pārvākties pie tevis, — viņš teica. — Tev taču ir divistabu dzīvoklis, vietas pietiks. Bet es palīdzēšu ar izdevumiem.
Es piekritu. Domāju, ka tas ir uz laiku, kamēr viņš atradīs kaut ko savu. Bet pagāja gads, un nekas nemainījās. Andris dzīvoja pie manis, maksāja pusi no komunālajiem maksājumiem un uzskatīja, ka ar to pietiek. Kad es ierunājos par to, ka mums vajag kaut ko kopīgu, viņš apvainojās:
— Es tāpat visu daru tavā labā. Ko tev vēl vajag? Es sapratu: viņam nevajag attiecības. Viņam vajag jumtu virs galvas un sievieti, kura šo jumtu nodrošinās. Kad es palūdzu viņu izvākties, viņš sašuta vēl mēnesi. Teica, ka esmu merkantila, ka lieku naudu augstāk par jūtām. Bet es zināju patiesību: viņš vienkārši meklēja nākamo “dzīvokli ar saimnieci”.
Otrais stāsts: filozofs bez pieraksta vietas
Viesturs, piecdesmit viens gads, mākslinieks. Mēs iepazināmies nejauši. Viņš bija interesants sarunu biedrs, daudz lasīja, sprieda par dzīvi. Trešajā randiņā es pajautāju par mājokli.
— Dzīvoklis? — viņš pasmīnēja. — Tas taču ir atavisms. Īpašums piesaista, padara tevi par sistēmas vergu. Es dzīvoju brīvi, īrēju, varu jebkurā brīdī celties un aizbraukt.
Skanēja skaisti. Gandrīz pārliecinoši. Bet tad viņš piebilda:
— Starp citu, tev taču ir savs dzīvoklis? Varbūt kādreiz iegriezīsimies pie tevis? Man kaimiņi ir trokšņaini, bet pie tevis noteikti ir kluss.
Es sapratu: viņa brīvības filozofija darbojas tieši līdz brīdim, kad vajag kaut kur pārnakšņot. Brīvība no īpašuma nez kāpēc netraucēja viņam rēķināties ar svešu īpašumu. Vairāk mēs netikāmies.
Trešais stāsts: mūžīgais optimists
Uldis, četrdesmit astoņi gadi, vidējā līmeņa vadītājs. Pelnīja 1200, īrēja vienistabas dzīvokli jau piecpadsmit gadus. Kad es pajautāju, kāpēc nenopirka savu, viņš atbildēja:
— Tūlīt, tūlīt nopirkšu. Jau krāju. Palicis pavisam nedaudz.
Pēc pusgada attiecībām es uzzināju: viņš “krāj” jau desmit gadus. Šajā laikā viņš nomainīja trīs automašīnas, aizbrauca piecos ārzemju atvaļinājumos, nopirka dārgu tehniku. Bet dzīvoklim tā arī nesakrāja.
— Saproti, — viņš skaidroja, — dzīve ir viena, kāpēc sev ko liegt? Dzīvoklis nekur nepazudīs. Bet dzīvoklis tieši “pazuda”. Cenas auga, viņa uzkrājumi zaudēja vērtību, bet viņš turpināja dzīvot šodienai. Un gaidīja, ka es dzīvošu tāpat — vai vienkārši ielaidīšu viņu savā dzīvoklī.
Apprecējos ar meiteni (Diānu) no laukiem – 5 atšķirības no pilsētas daiļavām
Kāpēc nauda nav arguments
Vīrieši bieži saka:
— Es taču neesmu nabags. Divi tūkstoši ir laba alga.
Jā, normāla. Bet parēķināsim. Īre lielā pilsētā — no četriem līdz sešiem simtiem. Komunālie. Ēdiens. Transports. Apģērbs, sadzīves izdevumi — vēl nez cik. Kopā: paliek nulle vai gandrīz nulle.
A ja vēl ir uzturlīdzekļi, palīdzība vecākiem, kredīti? Tad vispār mīnusi.
1000 nav bagātība…
Stāsta turpinājums otrā lapā – spied TĀLĀK
